Mīts vai realitāte? Izraēlas tiesības pastāvēt starptautiskajās tiesībās ir pakļautas!
Rakstā ir apskatīts, kāpēc nevienai valstij, tostarp Izraēlai, nav raksturīgu “tiesību pastāvēt”, un analizēts šī apgalvojuma politiskais un juridiskais pamats.
Mīts vai realitāte? Izraēlas tiesības pastāvēt starptautiskajās tiesībās ir pakļautas!
Pārsteidzošā apgalvojumā, kas apstrīd tradicionālos naratīvus, ideja par valstij raksturīgajām "tiesībām pastāvēt" tiek apšaubīta. Šī pretrunīgā perspektīva, ko bieži piebalso Rietumu līderi, īpaši attiecībā uz Izraēlu, tiek rūpīgi pārbaudīta, ņemot vērā tās juridiskās un vēsturiskās neprecizitātes. Apgalvojums, ka Izraēlas pastāvēšana sakņojas starptautiskajās tiesībās, kā ierosināja Francijas prezidents Emanuels Makrons, ir fundamentāli kļūdains. Viņš atsaucās uz 1947. gada ANO Rezolūciju 181(II) kā Izraēlas leģitimitātes pamatu, taču šī rezolūcija tikai ierosināja britu okupētās Palestīnas sadalīšanas plānu, nevis valstiskuma juridisko pamatu.
Kritiķi apgalvo, ka nevienai valstij, tostarp Izraēlai, nav iedzimtas tiesības pastāvēt, jo valstiskums ir politiska, nevis juridiska realitāte. Nacionālas valsts izveidošana izriet no to pārstāvju deklarācijām, nevis no juridiskām tiesībām. ANO sadalīšanas plāns, kas tika pieņemts intensīva ASV spiediena apstākļos, neradīja Izraēlu; tas bija tikai priekšlikums, ko Drošības padome nekad nav atzinusi par saistošu. Sekojošā Deivida Ben-Guriona deklarācija par Izraēlas valsti bija politisks akts, kura kulminācija bija vēsturiskas migrācijas un konflikti, nevis juridisks valstiskuma apliecinājums.
Vēsturiskais konteksts un sekas
Sadalīšanas plānu noraidīja arābu valstis, kuras uzskatīja to par palestīniešu pašnoteikšanās tiesību pārkāpumu. Šīs tiesības ir nostiprinātas starptautiskajās tiesībās un joprojām ir strīdīgs jautājums. Irākas ārlietu ministrs Fadels al Džamali brīdināja, ka sadalīšana novedīs pie turpmākiem konfliktiem, un šī prognoze sasaucas ar pastāvīgo spriedzi reģionā. Stāstījums, ka Izraēla tika nodibināta ar likumīgiem starptautiskiem procesiem, arvien vairāk tiek uzskatīts par vēstures izkropļojumu, kas aizēno palestīniešu nožēlojamo stāvokli un viņu pašnoteikšanās cīņu sarežģītību.
Starptautiskajai sabiedrībai cīnoties ar šo vēsturisko lēmumu sekām, arvien aktuālāks kļūst aicinājums pārvērtēt tiesisko un morālo sistēmu, kas saistīta ar valstiskumu. Pašreizējais konflikts un Izraēlas militarizācija uzsver nepieciešamību kritiski pārbaudīt stāstījumus, kas ir veidojuši priekšstatus par leģitimitāti un tiesībām reģionā. Diskurss par Izraēlas pastāvēšanu turpina izraisīt spēcīgas emocijas un prasa dziļāku izpratni par sarežģīto realitāti.