Ar alu un lieliem jautājumiem: vai Hartmuts beidzot ir pieaudzis?
Izpētiet Lichtenfels am Obermain: Filozofiskas sarunas par pieaugšanu un cilvēci aktuālajos notikumos.

Ar alu un lieliem jautājumiem: vai Hartmuts beidzot ir pieaudzis?
Obermainā izceļas dziļas sarunas, piemēram, nesenā tikšanās ar Hartmutu, cilvēku, kurš atstāj iespaidu ar saviem netradicionālajiem uzskatiem un godīgo manieri. Nepiespiestā gaisotnē grupā tiek apspriesti dzīves jautājumi un pāreja uz pilngadību. Hartmuts, kurš burtiski rūpējas par šķidruma uzņemšanu un pievērš uzmanību veselīgiem dzeršanas paradumiem, stāsta ar humoru un dziļumu. Viņš paskaidro, kāda loma ir viņa personīgajai attīstībai un vēlmēm šajā aizraujošajā pieaugšanas jautājumā. Viņš uzsver, ka vairs nevar izturēt savulaik iemīļoto olu riekstu. Šo atzīšanu, lai cik vienkārša tā nešķistu, varētu uzskatīt par norādi uz viņa nobriedušākiem uzskatiem. Hartmuta skaidrā pašrefleksija lieliski noved pie debatēm par to, kad tieši cilvēki tiek uzskatīti par “pieaugušiem”.
Cilvēks un viņa eksistence
Šī diskusija norāda uz dziļāku filozofisku apsvērumu, ko jau aizsāka senie domātāji, runājot par cilvēku dabu. Pēc Aristoteļa domām, cilvēki ir vienīgās būtnes, kuras raksturo saprāts un valoda, un šī unikalitāte tos atšķir no dzīvniekiem, kuri pauž jūtas, bet kuriem nav abstraktas valodas spējas. Šie filozofijas iemūžinātie apsvērumi joprojām ir ļoti aktuāli. Cilvēki ir neaizsargāti, un viņiem ir nepieciešams ne tikai fizisks, bet arī emocionāls atbalsts. Jautājums par to, kas veido cilvēkus, joprojām ir viens no galvenajiem eksistenciālās filozofijas jautājumiem, kura risināšanā sniedz savu ieguldījumu arī mūsdienu zinātne.
Apsvērumi par cilvēkiem svārstās no klasiskās filozofijas līdz pašreizējai neirozinātnei, kas kritiski apšauba smadzeņu un psihes lomu. Izpratne, ka cilvēki ir daudz vairāk nekā to bioloģisko daļu summa, liecina par sarežģītām attiecībām starp prātu un ķermeni, kā arī starp kultūru un individuālo identitāti. Cilvēka eksistenci nosaka ne tikai materiālie aspekti vai ģenētiskās dispozīcijas, bet arī sociālie un kultūras konteksti, kuros dzīvo cilvēki, kas savukārt norāda uz cilvēka dzīvības formu daudzveidību. Šī atziņa liek mums skatīties tālāk par savu degunu un apsvērt, ko nozīmē būt cilvēkam. Viss notikums, kas saistīts ar Hartmutu pie Obermēna, varētu kalpot kā sākumpunkts pārdomām ne tikai par personīgo attīstību, bet arī par mūsu eksistences pamatjautājumiem.