Līneburgas mirstošais pavadonis: dod dzīvību līdz pēdējam elpas vilcienam!
Līneburgas ambulatorās hospices dienests piedāvā visaptverošu aprūpi un atbalstu cietušajiem un viņu radiniekiem.
Līneburgas mirstošais pavadonis: dod dzīvību līdz pēdējam elpas vilcienam!
Līneburgā ambulatorās hospisa dienests intensīvi iesaistās cilvēku atbalstīšanā viņu pēdējā dzīves posmā. Saskaņā ar devīzi “Mēs nevaram dot dzīvībai vairāk dienu, bet mēs varam dot vairāk dzīvības dienām”, darbs šeit ne tikai iedvesmo ārštata brīvprātīgos, bet arī piedāvā mīļu atbalstu cietušajiem. Lielbritānijas paliatīvās aprūpes pionieres Sislijas Saundersas galvenais vēstījums piedāvā nozīmīgu perspektīvu par paliatīvo aprūpi.
Sabiedrībai novecojot, arvien svarīgāk kļūst risināt mirstības un bēdu jautājumu. Žaneta Šučana un Žozefīne-Rahela Furkerte ir starp 80 biedrības aktīvajiem brīvprātīgajiem, kas atbalsta pacientus mājās, pansionātā vai slimnīcā neatkarīgi no viņu ideoloģijas vai tautības. “Nāve ir daļa no dzīves,” uzsver Heike Jost, kursa vadītāja un koordinatore, un mudina cilvēkus atvērties šīm domām.
Nejauša tikšanās paliatīvās aprūpes nodaļā
Personīgo saikni ar aprūpi dzīves beigās bieži var izsekot paša zaudējuma pieredzei. Lūk, kā Žaneta Sučana apraksta aizkustinošu satikšanos paliatīvās aprūpes nodaļā: "Es satiku senu paziņu, kas tagad atradās savas dzīves pēdējā posmā." Tas izceļ unikālo pieredzi, ko paši brīvprātīgie bieži piedzīvo, būdami tuvu saviem klientiem.
Šis intensīvais laiks, kurā viņi dalījās atmiņās un kopā smējās, Suchanam bija dziļa pieredze. "Mūsu darba galvenā daļa ir piedzīvot savas sāpes un spēja pieņemt šīs skumjas," viņa saka. Ar to ir saistīta mācība, ka prieks un skumjas bieži iet roku rokā.
Iekšējā sagatavotība ir pamatprasība
Lai strādātu kā dzīves beigu pavadonis, ir nepieciešamas noteiktas personiskās īpašības. Tas ietver psiholoģisko stabilitāti un vēlmi pašrefleksijai un personīgajai attīstībai. “Apmācība ne tikai palīdz atpazīt savas robežas, bet arī parāda, cik svarīgi ir saglabāt emocionālu distanci grūtos brīžos,” skaidro Klaudija Ārenda, dzīves beigu aprūpes koordinatore.
Pēc deviņu gadu apmācības dalībnieki uzzina, kā viņi patiešām var palīdzēt cietušajiem. “Ikvienam, kurš piedalās apmācībās, ir iespēja uzzināt daudz par sevi,” pārliecināti saka Žozefīne-Rahela Furkerte. Viņu pieredze liecina, ka pārdomas un skumju risināšana tiek uzskatīta par būtisku apmācības sastāvdaļu.
12.oktobrī tiek atzīmēta arī Pasaules hospisa diena, kas sniedz iespēju sniegt informāciju par dažādiem hospisa darba veidiem un paliatīvo aprūpi. Visā valstī notiek daudzas kampaņas, kuru mērķis ir pievērst uzmanību hospisa pakalpojumu vērtīgajam darbam. Līneburgā tiek uzsvērta arī mūža beigu aprūpes pakalpojuma nozīme.