Matiass Hartmans: Teātris vai traucējošs faktors — režisors pārejas posmā

Matiass Hartmans: Teātris vai traucējošs faktors — režisors pārejas posmā

Teātra pasaulē režisors Matiass Hartmans ir polarizējošs tēls. Sākot ar slavas virsotnēm, kad viņš bija Cīrihes Schauspielhaus un Vīnes pils direktors, līdz pat atlaišanai par kontu viltošanu, viņa karjerā ir bijuši daudzi kāpumi un kritumi. Hartmans bija pazīstams ar saviem novatoriskajiem iestudējumiem, taču apsūdzības satricināja viņa karjeru. Kopš rehabilitācijas 2018. gadā viņš ir kļuvis aktīvs kā radošais direktors Red Bull Media House un pievērsis sev uzmanību ar provokatīviem izteikumiem par teātra ainavu.

Atklātā sarunā Hartmans pārrunāja attiecības starp teātriem un to skatītājiem. Pārsteidzoši, viņš aprakstīja skatītājus kā bieži pārprastus teātra traucējumus ar "jēgu". Hartmanam radās iespaids, ka daudzi teātri vairs necīnās par skatītāju labvēlību, bet gan vadās pēc sava veida nozīmes “kriptovalūtas”. Viņš uzsver, ka panākumus teātrī vairs nevērtē pēc biļešu pārdošanas, bet gan kultūras politiķu un kritiķu piekrišanas.

Publika un tās loma teātrī

Hartmaņa kritiskais skatījums uz teātra ainavu ir ass un nelakots. "Cīrihē jums nav nepieciešams teātris, lai dzīvotu, tas ir patīkami," paskaidroja Hartmans. Viņš saskata satraucošu tendenci, ka šīs iestādes kļūst arvien marginalizētākas, jo cilvēki alkst pēc aizraujošas, aizraujošas pieredzes. Doties uz teātri vairs nav pašsaprotama, un tam ir sarežģīti iemesli. Hartmans atzīmē, ka tādās mierīgās pilsētās kā Cīrihe ir vieglāk nošķirt attālumu no teātra, it īpaši, ja piedāvājums vairs nav tik vilinošs.

Viņa jauno grāmatu varētu interpretēt kā sava veida manifestu teātra pasaulei; Tajā ir ne tikai personiskas atziņas un anekdotes, bet arī ceļvedis bilances manipulācijām, ko viņš novērojis savos iepriekšējos amatos. Tas ir pašrefleksijas un teātra pasaules struktūru kritikas sajaukums, kas, viņaprāt, nav īsti aktuāls skatītājiem. Hartmans ir pārliecināts, ka daudzi radošie prāti mūsdienās vairs nejūt skatītāju pulsu. "Publika vēlas tikt izaicināta un pavedināta," viņš piebilda.

Kultūrpolitikas ietekmei un kritiķu lomai Hartmaņa acīs šķiet lielāka nozīme, savukārt tiešā saikne ar auditoriju izkrīt no fokusa. Viņš brīdina, ka, ja šī tendence turpināsies, teātris var atpalikt no galvenā mākslas veida. Satraucošs jautājums, kas rodas no viņa izteikumiem: kas notiek ar teātri, kad skatītājiem tas vairs nav vajadzīgs tā rituālos?

Jauna izpratne par teātri

Tika pārrunāta arī viņa pieredze juridiski politiskā Servus-TV programmu direktora amatā. Hartmans tajā nesaskata nekādas pretrunas, taču staciju raksturo kā tādu, kas sniedz lielu ieguldījumu mediju ainavā. "Cilvēki vairs neskatās analogo televīziju. Bet viņi nāk uz teātri, kad ir lielisks saturs," viņš saka, paužot pārliecību, ka mākslā atšķiras kvalitāte.

Hartmans nekad pilnībā neatteicās no savas vietas teātrī. Šobrīd viņš atkal iestudē Vīnē un aizkustinoši ciena pašu mākslu. Viņa lūgumi par sistēmas maiņu teātrī, izmantojot no izrādes atkarīgas subsīdijas, parāda modernu garīgo modeli, kas atspoguļo laika garu. "Māksla ir jāatlīdzina, bet neveiksme ir sankcionēta," saka Hartmans. Viņaprāt, tas radītu lielāku stimulu strādāt inovatīvi un saistoši.

Rezumējot, Matiasa Hartmaņa atgriešanās mākslas uzmanības centrā un viņa provokatīvie uzskati par teātra ainavu ir vienojoši.

Detalizēts ieskats Hartmaņa vīzijās par teātra nākotni un godīgām pagātnes pārdomām ir atrodams viņa šī brīža darbos. Šeit viņš ne tikai kritizē un apšauba teātra struktūras, bet arī savu vietu tajā. Plašāka informācija par šo tēmu ir pieejama šeit lai atrastu.