Atklājās Bahmana un Bola slepenā sarakste!

Atklājās Bahmana un Bola slepenā sarakste!

Ingeborgas Bahmanes un Heinriha Bola sarakstes publicēšana kārtējo reizi radīja sajūsmu literārajā ainavā. Renātes Langeres rediģētais sējums izgaismo īpašo draudzību un dialogu starp diviem nozīmīgiem autoriem, kuri satikās 1952. gada maijā 47. grupas tikšanās laikā Nīndorfā pie Baltijas jūras. Hanss Holers savā priekšvārdā korespondenci raksturo kā veidu, kā izvairīties no personiskiem konfliktiem, kas bija būtiski abiem rakstniekiem, lai saglabātu pašcieņu un pārvarētu literārās pasaules izaicinājumus. Abi autori, paši savās bažās, apspriež jautājumu “Ko mēs darām ar savu dzīvi?” savās 122 sarakstēs - 58 vēstules no Bachmann un 64 no Böll.

Bahmaņa pirmā vēstule Bolam, kas rakstīta 1952. gada decembrī, ir atbilde uz pazaudētu Bola vēstuli. Šajā sarakstē atklājas ne tikai savstarpējā atzinība, bet arī eksistenciālā nedrošība, ko izjuta abi rakstnieki. Bolla, kura bija deviņus gadus vecāka, cīnījās ar ģimenes un finansiālām problēmām, savukārt Bahmane tiecās pēc neatkarības, neskatoties uz saviem talantiem. Neiedziļinoties privātās atklāsmēs vai poetoloģiskās debatēs, sarakste tomēr izgaismo dziļas tēmas, kas veidojušas abu autoru dzīvi un daiļradi.

Dokumentēta literāra draudzība

Lai gan Bahmana un Bola draudzība ir mazāk zināma nekā viņu attiecīgās attiecības ar citiem literatūras dižgariem, viņu vēstules atspoguļo vērtīgu viņu literārās attīstības daļu. Abu autoru biogrāfijās otrs parasti ir minēts tikai garāmejot, tāpēc šī sarakste tiek uzskatīta par retu un vērtīgu izpētes un izpratnes avotu. Korespondences publicēšana piedāvā arī ieskatu abu rakstnieku personīgajās pārdomās, kas atrodas tālu prom no viņu labāk zināmajām attiecībām un draudzības ar citiem, piemēram, Maksu Frišu, Polu Celānu un Hansu Magnusu Encensbergeru.

Pēdējā sējumā iekļautā Bola vēstule, uzaicinājums uz konferenci 1972. gada jūlijā, iezīmē svarīgu pavērsienu sarakstē. Gandrīz gadu vēlāk, 1973. gada 17. oktobrī, Bols saņēma ziņas par Bahmaņa nāvi. Sāpes un maigums, ko Bēls pauž savā nekrologā “Der Spiegel”, ir arī daļa no jaunā sējuma un ilustrē dziļo saikni starp šīm divām neparastajām figūrām vācu valodas literatūrā. Šis nekrologs savieno plaisu starp draudzību un zaudējumiem un pabeidz unikālo literāro attiecību dokumentāciju.

Līdzās Bahmaņa un Bēla vēstulēm literārajā pasaulē tiek minēti arī citi nozīmīgi darbi. Tikko publicētais Bahmanes teksts “A Place for Coincidences”, kas raksturots kā viens no viņas drosmīgākajiem un eksperimentālākajiem, un publikācija par Hugo Bala Dada mantojumu parāda vācu valodas literārā diskursa daudzveidību un Bahmana un Bēla darbu pastāvīgo nozīmi šajā kontekstā.

Šo vēstuļu rediģēšana un publicēšana ne tikai uzsver Bahmana un Bola draudzību, bet arī viņu māksliniecisko un eksistenciālo izaicinājumu sarežģītību, kas galu galā saistīja abus kopā.