Valsts kā autovadītājs: kāpēc atkarība plaukst mūsdienu sabiedrībā

Valsts kā autovadītājs: kāpēc atkarība plaukst mūsdienu sabiedrībā

MCC Budapeštas samits par globālo narkotiku epidēmiju notiks 2025. gada 29. novembrī. To komentē sociologs Karltons Briks un uzsver, ka narkotiku problēma ir kas vairāk nekā tikai atsevišķu vielu problēma. Ķieģelis kritizē valsts lomu, kuras pārvaldību un atkarības veicināšanu viņš uzskata par kritisku. Skotijas piemērs parāda, kā, ārstējot atkarību kā uz pastāvīgu stāvokli, gadu gaitā palielinās mirstības līmenis. Sociologs valsti diagnosticē kā narkotiku krīzes “aktīvo virzītāju”.

Briks asi kritizē kaitējuma mazināšanas ideoloģiju, kas, viņaprāt, nav saistīta ar reālo terapiju. Viņš brīdina, ka narkomāni tiek uzskatīti par fiksētu identitāti, kam ir bīstama loma cietušajiem. Sabiedrība ir pieradusi pie naratīviem par atkarību, kas sajauc nekaitīgus ieradumus un nopietnas atkarības. Tas notiek kultūras kontekstā, kurā pastāvīga retorika normalizē terminu “atkarība” un galu galā relativizē stiprās narkotikas.

Veselības un sociālās sekas

Vācijā narkotiku lietošana rada nopietnas veselības, sociālās un ekonomiskās problēmas. Saskaņā ar 2021. gada epidemioloģiskās atkarības apsekojumu Vācijā smēķē aptuveni 11,6 miljoni cilvēku. No tiem 1,6 miljoni ir atkarīgi no alkohola. Turklāt aptuveni 2,9 miljoniem cilvēku ir problemātiska medikamentu lietošana, savukārt aptuveni 1,3 miljoniem cilvēku ir problemātiska kaņepju un nelegālo narkotiku lietošana. Ietekme uz ģimenēm un kopienām ir nozīmīga, ko savā analīzē pievērš arī Briks.

Pārmērīga interneta izmantošana liecina arī par to, ka pieaug arī digitālā atkarība. Aplūkojot vecuma grupas, 8,4% jauniešu vecumā no 12 līdz 17 gadiem un 5,5% jauniešu vecumā no 18 līdz 25 gadiem ir ar internetu saistītu traucējumu pazīmes. Narkotiku un atkarības politikas mērķis ir samazināt legālo un nelegālo vielu patēriņu un novērst ar narkotikām un atkarību saistītas problēmas.

Valsts loma un turpmākie pasākumi

Ķieģelis apraksta “trešo pusi”, bieži vien valsti, kas darbojas kā šķietamā glābēja un uzņemas atbildību par atkarības problēmu. Šīs attīstības rezultātā tiek zaudēta rīcības brīvība un ticība pārmaiņām, jo ​​atbildība arvien vairāk tiek uzticēta medicīnai un iestādēm. Briks brīdina, ka upura pievilcība ir saistīta arī ar demokrātijas deficītu un pasivitāti.

Cīņa pret ar narkotikām saistīto noziedzību tiek uzskatīta par daļu no piedāvājuma samazināšanas. Galvenās darbības jomas atkarības un narkotiku politikā ir profilakse, konsultācijas un ārstēšana, kā arī pasākumi kaitējuma mazināšanai. Vācijā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta izglītošanai par narkotiku lietošanas riskiem. No 2024. gada 1. janvāra tiks ieviestas arī digitālās atkarības konsultācijas, kuras finansēs federālās zemes.

Sabiedrības pārmaiņas var redzēt faktā, ka problēmas arvien vairāk tiek traktētas kā medicīniski jautājumi, nevis apspriesti jautājumi par atbildību un izglītību. Lingvistiskās izmaiņas, piemēram, termins “cilvēki ar vielu lietošanas traucējumiem”, nevis “atkarīgie”, tiecas panākt zināmu samazinājumu un pārcelt atbildību par izstāšanos no indivīda uz pastāvīgu aprūpi. Briks uzskata, ka narkotiku krīze ir politiskas un kultūras kļūdas rezultāts.

Kopumā ir skaidrs, ka narkotiku atkarības problēmas ir sarežģītas un, lai tās efektīvi risinātu, ir vajadzīgas visaptverošas, koordinētas pūles no visiem sociālajiem spēkiem. Tas ietver preventīvus pasākumus un ārstniecības pakalpojumu stiprināšanu, lai atbalstītu atkarības skartos.