Zvaigžņu bērni: sērot kopā un atrast cerību Austrumtirolē!

Zvaigžņu bērni: sērot kopā un atrast cerību Austrumtirolē!

Podkāsta cienījamā vidē Monika Pučere-Šveigere paziņo, ka arī viņas dēls Niko, tā sauktais “zvaigžņu bērns”, dzimšanas dienā tiek svinēts ar kūku. Zvaigžņu bērni ir tie, kas miruši pirms vai neilgi pēc dzimšanas. Šī traģiskā realitāte rada daudz jautājumu, un Monika, kura vada atbalsta grupu cietušajiem vecākiem, uzsver, cik svarīgi ir atzīt šo bērnu bēdas. Daudzos gadījumos vecāki jūtas paši, kad viņu cerības un sapņi pēkšņi tiek sagrautas. Pašpalīdzības grupa, kuru Liencā nodibināja Monika un viņas līdzvadītāja Marija Radzivona, piedāvā aizsargātu telpu apmaiņai un zaudēto bērnu piemiņai, piemēram, ziņoja Dolomitenštate.

Viņas darba galvenais aspekts ir palīdzēt vecākiem pārdzīvot savas bēdas un samierināties ar bērna zaudējumu. Ir svarīgi, lai vecāki un brāļi un māsas tiktu iesaistīti sēru procesā, lai veidotu veselīgu izpratni par zaudējumu. Kā slimnīcas kapelāne Marija Radzivona atbalsta arī vārdu došanu bērniem, lai viņiem piešķirtu vietu ģimenes vēsturē. Vēl viens aizkustinošs cerību stars ir iespēja uzņemt mirušo bērnu suvenīru fotogrāfijas, ko nodrošina organizācija “Dein Sternenkind” sadarbībā ar reģionālajiem fotogrāfiem. Šādi attēli sniedz mierinājumu bēdu brīžos, ziņo abas sievietes, kuras arī šī procesa laikā neaizmirst par savu brāļu un māsu vajadzībām. Sēru darbs Maria Förster uzsver, cik svarīgi bērniem ir atklāti un godīgi risināt nāves jautājumu.

Veids, kā tikt galā ar bēdām

Monika un Marija veicina domu, ka, lai runātu par bēdām, ir nepieciešami skaidri vārdi. Īpaši bērniem ir liela vajadzība izteikt savus jautājumus un bailes. Godīga komunikācija var palīdzēt viņiem saprast un apstrādāt skumjas neatkarīgi no tā, vai tas ir brāļa un māsas vai pat mājdzīvnieka zaudējums. Lai atbalstītu vecākus un bērnus ar šo izaicinājumu, mēs piedāvājam seminārus un darbnīcas, kas nodarbojas ar bēdu un zaudējumu pārvarēšanu. Tas ir īpaši svarīgi, jo daudzi pieaugušie bieži nav pārliecināti un jūtas bezpalīdzīgi, kad runa ir par bēdām. Tāpēc Monikas un Marijas iniciatīva ir ne tikai atbalsts skartajām ģimenēm, bet arī aicinājums uz atklātām sarunām par nāvi mūsu sabiedrībā.