Trumpa ārlietu politika: neapmierinātība ir uzkrājusies

Trumpa ārlietu politika: neapmierinātība ir uzkrājusies

Ikviens prezidents uzskata, ka viņš var mainīt pasauli - un Donaldam Trumpam ir vēl izteiktāka personiskās visvarenības sajūta nekā viņa priekšgājēji. Bet 47. prezidentam tas izskatās nekas cits kā labs. Trumps var iebiedēt tehnoloģiju izmērus un mēģināt ietekmēt tādas institūcijas kā Hārvarda universitāte un tiesneši ar valsts varu, taču dažiem valsts vadītājiem ir grūtāk šantažēt.

Trump un pasaules līderu rūgtums

Atkal un atkal Trumpu ignorē un pazemo Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš iebilst pret ASV centieniem izbeigt karu Ukrainā. Krievu plašsaziņas līdzekļi tagad zīmē Trumpa attēlu kā "spēcīgo runātāju", kurš vienmēr iedod un nekad nevelk sekas.

Pārpratumi tirdzniecības karā

Trumps bija pārliecināts, ka viņš var kontrolēt Ķīnu ar tirdzniecības karu, izveidojot sevi ar ceļvedi Xi Jinping. Bet viņš nepareizi novērtēja politiskos apstākļus Ķīnā. Viens no vissvarīgākajiem Pekinas autoritāro noteikumiem nekad nav jāpakļaujas ASV prezidentam. ASV amatpersonas tagad ir neapmierināts , ka Ķīna nav izpildījusi savas saistības par tirdzniecības konflikta deeskalāciju.

Trumpa neveiksmīgās attiecības Tuvajos Austrumos

Tāpat kā ar Ķīnu, Trumpam bija jāatkārto Eiropas Savienība savā muitas karā. Financial Times komentētājs Roberts Ārmstrongs sadusmoja prezidentu ar terminu taco-randy chicke's over "(Trump vienmēr ir jāizsaka). Viļņa garums. "https://www.cnn.com/2025/24/middleast/israel-pressure-from-allies-war-gaza-tl-cmd"> Gaza Netanjahu politiskajai karjerai ir eksistenciāla , līdzīgi kā situācija Ukrainā, lai panāktu.

Ietekmes ilūzija

Ietekmīgi valsts vadītāji īsteno savas idejas par nacionālajām interesēm, kas pastāv paralēlā realitātē un dažādos laika līmenī, atšķirībā no īsākiem, vairāk amerikāņu prezidentu darījumu centieniem. Daudzi nav jutīgi pret personīgām pārsūdzībām bez apsvērumiem. Pēc tam, kad Trumps mēģināja pazemot Ukrainas prezidentu Volodymyr Selenskyj un Dienvidāfrikas prezidentu Kirilu Ramaphosu Ovālajā birojā, šķiet, ka Baltā nama pievilcība pazūd.

Mēnešiem ilgi Trump iekaroja kampaņas parquet, maģiski atrisinot savas “ļoti labās attiecības” ar Putinu vai Xi dziļi iesakņainajām ģeopolitiskajām un ekonomiskajām problēmām starp globālajām varām. Tomēr viņš nav pirmais ASV prezidents, kurš cieš no šādām ilūzijām. Prezidents Džordžs Bušs izskatījās slavens Kremļa tirāna acīs un "saprata savu dabu". Prezidents Baraks Obama uzskatīja Krieviju par sabrukšanas reģionālo varu un savulaik raksturoja Putinu kā "garlaicīgus zēnus klasē". Tomēr šī attieksme nogāja greizi, kad garlaicīgais zēns anektēja Krimu.

21. gadsimta prezidenta izaicinājumi

Plašākā nozīmē 21. gadsimta prezidents visus darīja tā, it kā viņi būtu likteņa vīrieši. Bušs sāka savu amatu, apņēmies nedarboties kā globāls policists. Bet 2001. gada 11. septembra uzbrukumi viņu tieši par to padarīja. Viņš sāka karus Afganistānā un Irākā - Amerikas Savienotās Valstis uzvarēja, bet zaudēja mieru. Viņa neveiksmīgais mērķis otrajā termiņā demokratizēt arābu pasauli palika nepiepildīts.

Obama mēģināja veidot globālos karus pret teroru un devās uz Ēģipti, lai pateiktu musulmaņiem, ka ir pienācis laiks "jaunam sākumam". Viņa agrīnā prezidentūra pulsēja ar sajūtu, ka viņa harizma un tās unikālā fona pati par sevi ir globāls eliksīrs.

Džo Baidens apceļoja pasauli un paziņoja, ka "Amerika ir atpakaļ" pēc tam, kad viņš bija izstumjis Trumpu no Baltā nama. Bet četrus gadus vēlāk, daļēji viņa katastrofālā lēmuma dēļ kandidēt uz otro termiņu, Amerika - vai vismaz internacionālistu pasta versija - atkal bija pazudusi. Un Trump bija atpakaļ.

Trumpa populistiskā programma “America First” ir balstīta uz pieņēmumu, ka Amerikas Savienotās Valstis gadu desmitiem ilgi ir norautas neatkarīgi no tā, ka tās alianses un globālā kapitālisma dizains ir padarījis to par visspēcīgāko tautu planētas vēsturē. Kamēr viņš sevi uzskata par spēcīgu vadošo figūru, kurai visiem ir jāpakļaujas, viņš ar nepacietību iesaistās šajā mantojumā un izjauc amerikāņu mīksto spēku - t.i., spēju pārliecināt - ar savu agresīvo retoriku.

Pirmie četri Trumpa prezidentūras mēneši, kuriem raksturīgi muitas draudi, brīdinājumi par ASV teritorijas paplašināšanos Kanādā un Grenlandē, kā arī globālo humānās palīdzības programmu iznīcināšana, liecina, ka pārējai pasaulei ir arī teikts, kas notiek. Līdz šim Ķīnas, Krievijas, Izraēlas, Eiropas un Kanādas vadītāji, šķiet, ir sapratuši, ka Trump nav tik spēcīgs, kā viņš uzskata, ka viņa neievērošanai nav cenas vai ka viņu pašu iekšējā politika ir pārliecinoša.