Trampa ārpolitika: vilšanās pieaug

Trampa ārpolitika: vilšanās pieaug

Katrs prezidents uzskata, ka viņš var mainīt pasauli – un Donaldam Trampam ir vēl lielāka personiskās visvarenības sajūta nekā viņa priekšgājējiem. Taču 47. prezidentam viss ir tikai labi. Lai gan Tramps var iebiedēt tehnoloģiju gigantus un mēģināt izmantot valsts varu, lai ietekmētu tādas institūcijas kā Hārvardas universitāte un tiesnešus, dažus pasaules līderus ir grūtāk šantažēt.

Tramps un pasaules līderu rūgtums

Trampu vairākkārt ignorē un pazemo Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš iebilst pret ASV centieniem izbeigt karu Ukrainā. Krievijas mediji tagad attēlo Trampu kā “spēcīgo runātāju”, kurš vienmēr piekāpjas un nekad neizdara secinājumus.

Pārpratumi tirdzniecības karā

Tramps bija pārliecināts, ka varētu kontrolēt Ķīnu ar tirdzniecības kara palīdzību, uzņemoties līderi Sji Dzjiņpinu. Taču viņš nepareizi novērtēja politisko situāciju Ķīnā. Viens no svarīgākajiem noteikumiem autoritāram Pekinā ir nekad nepiekāpties ASV prezidentam. ASV amatpersonas tagad neapmierinātas ka Ķīna nav izpildījusi savas saistības deeskalēt tirdzniecības konfliktu.

Trampa neveiksmīgās attiecības Tuvajos Austrumos

Tāpat kā Ķīnas gadījumā Trampam bija jāatkāpjas tarifu karā ar Eiropas Savienību. Financial Times komentētājs Roberts Ārmstrongs, lietojot šo terminu, saniknoja prezidentu TACO tirdzniecība izdomāts – “Tramps vienmēr cāļi ārā”. Daudzi gaidīja, ka Tramps un Benjamins Netanjahu būs uz viena viļņa. Galu galā viņš piedāvāja Izraēlas premjerministram gandrīz visu, ko viņš vēlējās savā pirmajā pilnvaru termiņā. Bet tagad, kad Tramps cenšas panākt mieru Tuvajos Austrumos, viņš to saprot Gazas konflikta pagarināšana ir vitāli svarīga Netanjahu politiskajai karjerai, līdzīgi kā Putinam situācija Ukrainā.

Ietekmes ilūzija

Ietekmīgi līderi īsteno savu redzējumu par nacionālajām interesēm, kas pastāv paralēlā realitātē un dažādos laika mērogos, atšķirībā no Amerikas prezidentu īsākiem, vairāk darījumu centieniem. Daudzi nav uzņēmīgi pret personīgām pārsūdzībām, neko nedodot pretī. Pēc Trampa mēģinājumiem ovālajā kabinetā pazemot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un Dienvidāfrikas prezidentu Kirilu Ramafosu, Baltā nama pievilcība, šķiet, mazinās.

Mēnešiem ilgi Tramps priekšvēlēšanu laikā lepojās, ka viņa “ļoti labās attiecības” ar Putinu vai Sji maģiski atrisinās dziļi iesakņojušās ģeopolitiskās un ekonomiskās problēmas starp globālajām lielvarām. Tomēr viņš nav pirmais ASV prezidents, kurš cietis no šādām ilūzijām. Prezidents Džordžs Bušs lieliski ieskatījās Kremļa tirāna acīs un "saprata viņa būtību". Prezidents Baraks Obama uzskatīja Krieviju par brūkošu reģionālo spēku un savulaik Putinu nosauca par "garlaikotu zēnu klases aizmugurē". Taču šī attieksme nogāja greizi, kad garlaicīgs zēns anektēja Krimu.

Prezidentu izaicinājumi 21. gadsimtā

Plašāk runājot, 21. gadsimta prezidenti visi ir rīkojušies tā, it kā viņi būtu likteņa vīri. Bušs stājās amatā, apņēmies nerīkoties kā globālais policists. Taču 2001. gada 11. septembra uzbrukumi viņu padarīja tieši tādu. Viņš sāka karus Afganistānā un Irākā - ASV uzvarēja, bet zaudēja mieru. Viņa neveiksmīgais mērķis arābu pasaules demokratizācijas otrajā termiņā palika nepiepildīts.

Cenšoties kompensēt globālos karus pret terorismu, Obama devās uz Ēģipti, lai pateiktu musulmaņiem, ka ir pienācis laiks "jaunam sākumam". Viņa agrīnā prezidentūra pulsēja ar sajūtu, ka viņa harizma un unikālā izcelsme pati par sevi ir globāls eliksīrs.

Džo Baidens apceļoja pasauli, sludinot "Amerika ir atpakaļ" pēc tam, kad Tramps bija izspiests no Baltā nama. Taču četrus gadus vēlāk, daļēji pateicoties viņa postošajam lēmumam kandidēt uz otro termiņu, Amerika — vai vismaz pēckara internacionālistiskā versija — atkal bija aizgājusi. Un Tramps atgriezās.

Trampa populistiskā programma “Amerika vispirms” ir balstīta uz pieņēmumu, ka ASV ir apzagtas gadu desmitiem, neskatoties uz to, ka tās alianses un globālā kapitālisma veidošanās ir padarījušas to par visspēcīgāko valsti planētas vēsturē. Lai gan viņš attēlo sevi kā spēcīgu vadītāju, kuram visiem ir jāpakļaujas, viņš dedzīgi rīkojas pret šo mantojumu un ar savu agresīvo retoriku sagrauj Amerikas maigo spēku – spēju pārliecināt.

Pirmie četri Trampa prezidentūras mēneši, ko raksturo tarifu draudi, brīdinājumi par ASV teritoriālo paplašināšanos Kanādā un Grenlandē un globālo humānās palīdzības programmu izjaukšana, liecina, ka arī pārējai pasaulei ir teikšana par to, kas notiek. Līdz šim Ķīnas, Krievijas, Izraēlas, Eiropas un Kanādas līderi, šķiet, ir sapratuši, ka Tramps nav tik varens, kā viņš uzskata, ka viņam nav jāmaksā vai ka viņu pašu iekšpolitika padara pretošanos pārliecinošu.