Tiny Houses: ilūzija par izeju no mājokļu krīzes?

Transparenz: Redaktionell erstellt und geprüft.
Veröffentlicht am

Arhitekts Daniels Fuhrhops kritizē mazo māju kustību kā novēršanu no reālām mājokļu problēmām. Viņš aicina veikt strukturālas reformas.

Architekt Daniel Fuhrhop kritisiert die Tiny-House-Bewegung als Ablenkung von echten Wohnproblemen. Er fordert strukturelle Reformen.
Arhitekts Daniels Fuhrhops kritizē mazo māju kustību kā novēršanu no reālām mājokļu problēmām. Viņš aicina veikt strukturālas reformas.

Tiny Houses: ilūzija par izeju no mājokļu krīzes?

Mazo māju kustība, kas pēdējos gados ir kļuvusi arvien populārāka, ir kritizēta. Arhitekts Daniels Fuhrhops komentē rakstā vienna.at kritizē ideju uzskatīt mazās mājas kā mājokļu problēmas risinājumu. Viņš apraksta kustību kā "sociālu riebumu" un "acu skalošanu", kas novērš uzmanību no lielākām, strukturālām problēmām. Fuhrhops apgalvo, ka koncentrēšanās uz individuālo gatavību upurēt nepieciešamās strukturālās reformas nospiež otrajā plānā.

Diskusijā par mazajām mājām bieži tiek ignorēts tas, ka vidējā dzīvojamā platība uz vienu cilvēku Vācijā pēdējās desmitgadēs ir palielinājusies, neskatoties uz pieaugošajām īres cenām. Tā vietā, lai prezentētu risinājumus, Fuhrhop kritizē faktu, ka mini mājas biežāk atrodamas dizaina gadatirgos, nevis nekustamajos īpašumos. Šī tendence īsti nevarēja novērst fundamentālas sociālās problēmas, jo tā neattiecas uz mājokļu sadali.

Mazo māju kustības vēsture

Ideja par mazām mājām radās kā reakcija uz 2007. gada finanšu krīzi un ar to saistīto mājokļu krīzi. Saskaņā ar rakstu no Jakobīns Koncepcija ieguva lielāku popularitāti 2015. gadā. Mazas mājas platība ir no 9 līdz 37 m², un tāpēc tā ir ievērojami mazāka par vidējo dzīvojamo platību ASV, kas 2014. gadā bija aptuveni 240 m². Šī tendence ir popularizēta kā iespējamais risinājums bezpajumtniecības un pilsētu problēmām.

Papildus psiholoģiskajai Četru māju ilūzijai kustībai ir arī vēsturiskas saknes, kas stiepjas līdz Loida Kāna un Sāras Susankas darbiem. Tomēr mazo māju faktiskā energoefektivitāte ir pretrunīga. Kritiķi norāda, ka ilgtspējīgāki varētu būt alternatīvi mājokļu veidi, piemēram, labi renovētas vecās ēkas. Arī juridiskais statuss tiek uzskatīts par problemātisku, jo mazas mājas daudzās valstīs juridiski tiek klasificētas kā pārvietojamās mājas, un tāpēc to novietošanas iespējas ir ierobežotas.

Kritika un izaicinājumi

Lai gan mazo māju mobilitāte sola daudzas priekšrocības, tas ir arī risks. Īpašnieki var nonākt nedrošā situācijā sakarā ar pastāvīgu atrašanās vietu maiņu un ar to saistīto uzņēmību pret pārvietošanos. Denverā aktīvisti nesen bija aculiecinieki tam, kā policija demontēja nelielu māju.

Tiek apšaubīts arī arguments, ka mazas mājas apmierina maznodrošināto ģimeņu un bezpajumtnieku vajadzības. 2014. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bez pajumtes bija vairāk nekā 216 000 ģimeņu, savukārt vairāk nekā 17,4 miljoni māju bija neapdzīvotas. Fuhrhop uzsver, ka, lai efektīvi cīnītos pret mājokļu trūkumu, ir nepieciešams uzlabot esošās būvniecības vadlīnijas un saprātīgi izmantot esošās platības.

Perspektīva un nākotne

Lai arī Tiny House Movement ir izraisījusi zināmu tendenci un piesaistījusi cilvēkus, kas tiecas pēc minimālisma dzīves, atklāts paliek jautājums, vai tas tiešām ir risinājums lielākajiem izaicinājumiem mājokļu tirgū. Uzmanība būtu jākoncentrē ne tikai uz dzīvojamās platības samazināšanu, bet drīzāk uz taisnīgu dzīves telpas sadali un ilgtspējīgu izveidi, ir Fuhrhop galvenais vēstījums visaptverošajā diskursā par mājokli un sociālo izpausmi. Joprojām ir jāredz, kā šī diskusija attīstīsies, jo pieprasījums pēc mājokļiem pilsētu teritorijās turpina pieaugt.