Tumšās atmiņas: kā atpūtas mājas mūžīgi veido bērnus
Tumšās atmiņas: kā atpūtas mājas mūžīgi veido bērnus
Bettina Rozenbergere, kurai tagad ir 61 gads, nevēlas atcerēties 1975. gadu. Viņa vasaras brīvdienas pavadīja atpūtas mājās Melnajā mežā, kur jutās ieslodzīta. "Tāpat kā cietumā," viņa apraksta stingros noteikumus, kas tur dominēja. Tika paziņotas divpadsmit atpūtas stundas, un pat tualete bija aizliegts uzņēmums. Ikvienam, kurš tika pieķerts, kad čukstēja, bija jābūt aukstā gaitenī - sods, kas jāatceras ilgu laiku.
Rozenbergers no šī laika mierīgi un skumji atgriezās, ļoti atšķirīgi no laimīgā bērna, kāds viņa kādreiz bija bijusi. Viņiem joprojām pastāv atmiņas par slikto ēdienu un jebkuras skaņas aizliegšanu. Šī pieredze ne tikai veidoja viņas bērnību, bet arī viņas vēlāko dzīvi, jo viņa bieži rīkojās uzmanīgi un nemierīgi, lai izvairītos no konfliktiem.
Soda rezultātu realitāte
Kopumā pētnieki lēš, ka apmēram viens miljons bērnu Baden-Virtembergā bērnībā tika nosūtīti uz tā dēvētajām atpūtas mājām. Šīs institūcijas, kuras bieži pārvaldīja dažādi pakalpojumu sniedzēji, piemēram, baznīcas vai sabiedriskās organizācijas, sākotnēji bija paredzētas, lai kalpotu veselības veicināšanai. Tomēr daudzi bērni cieta ne tikai no sliktas aprūpes, bet arī piedzīvoja vardarbību un nolaidību.Projektu grupa Baden-Virtembergas štata arhīvā tagad ir atklājusi, ka tajā laikā ir cietusi vairāk nekā puse no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas. Vairāk nekā divus gadus pētnieki un aptuveni 100 skartie cilvēki ir pārbaudījuši šīs "sūtīšanas" sekas. Rozenbergers ir viens no daudzajiem, kura vēsturi ir ietekmējis ārsts, kurš iesaka nosūtīt savus vecākus uz mājām, lai viņi varētu "bez maksas". Šī iejaukšanās sabojāja jūsu bērnību.
Ziņojumi par ļaunprātīgu izmantošanu un izolāciju
Eksperti novērtē kopējo valsts mēroga skarto sodu bērnu skaitu no 8 līdz 12 miljoniem. Daudzi skartie cilvēki ziņoja par stingriem noteikumiem, fizisku sodu, kā arī seksualizētu vardarbību un nepietiekamu uzturu. Iekārtas bieži tika nepietiekami finansētas, kā rezultātā pedagogu nolaidība bija bīstama. Kad bērni, bērni bieži jutās vairāk nekā dzīvnieki būrī nekā laimīgi bērni, kuriem vajadzētu atgūties.
Melnajā mežā no 1949. līdz 1980. gadam bija vairāk nekā 470 šādas mājas, kad šis skaits joprojām varētu palielināties, jo arvien vairāk šādu vietu tiek dokumentēta. "Bērni ļoti baidījās, ka viņi vairs nevar atgriezties mājās," sacīja projekta vadītājs Kristians Keitels, prezentējot rezultātus Štutgartē. Liela daļa māju bija hroniski slikti aprīkota, un uzraudzība bija vēlama.
Izstādes un ziņojumi ļauj izdzīvojušajiem beidzot dzirdēt kaut ko tādu, kas viņiem iepriekš bieži ir liegts. Pats Rozenbergers tikai daudzus gadus vēlāk izdevās runāt par savu pieredzi. "Es domāju, ka man sāpēs vecāki, ja es viņiem par to pastāstīšu," viņa atzīst. Pat šodien viņa piedalās pašpārliecinātības grupās, kas palīdz viņai apstrādāt to, ko jūs esat pieredzējis.
Atgriešanās pēc brīvdienām daudziem bērniem bija šoks, jo viņi neatradās mājās nepieciešamo atbalstu. Rozenbergers atcerējās brīdi, kad tēvs viņu paņēma dzelzceļa stacijā; Viņa izcēlās asarās - nevis no prieka, bet gan no dziļām sāpēm, kuras neviens, šķiet, netika atzīts. "Es negribēju, lai viņiem būtu vainīga sirdsapziņa," viņa sacīja. Tas parāda, cik grūti bija ietekmētajiem, lai dalītos pieredzē laikā, kad sabiedrība lielākoties nogalināja šādas tēmas.
Liekas, ka teikuma bērnu tēma arvien vairāk iegūst uzmanību. Eksperti un skartie tagad pieprasa, lai briesmīgie stāsti beidzot tiktu atzīti un uztverti nopietni. Noturīga šo tumšo Vācijas vēstures nodaļu apstrāde ir ne tikai atmiņas akts, bet arī nepieciešams solis uz taisnīgumu un atzīšanu visiem bērniem, kuri cieta no postošajiem apstākļiem.
Kommentare (0)